Šobrīd Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīs dzīvo aptuveni 22 miljoni trešo valstu pilsoņu. Eurostat dati liecina, ka 2018. gadā ES iebrauca 4,5 miljoni cilvēku, no kuriem puse ieradās no trešajām valstīm. Šī grupa integrācijas procesā nereti saskaras ar likumdošanas un sociāli ekonomiskām barjerām tādās jomās kā nodarbinātība, izglītība, ekonomiskais nodrošinājums un sociālā iekļaušana. Eiropas Migrantu integrācijas statistika darba tirgus jomā rāda, ka bezdarba līmenis ES starp migrantiem 2017. gadā, kas dzimuši ārpus ES, bija par 6,4% augstāks nekā bezdarba līmenis vietējo iedzīvotāju vidū. Tajā pašā laikā ES-28 mājokļu statistika liecina, ka trešo valstu pilsoņiem, salīdzinot ar ES pilsoņiem, ir lielāka iespēja dzīvot pārapdzīvotās mājsaimniecībās.
Spējai efektīvi iesaistīt migrantus sabiedrībā un palielināt viņu ieguldījumu ES sociālajā un ekonomiskajā izaugsmē ir būtiska nozīme. Pilsētas, kas darbojas kā magnēti migrantu plūsmām, ir vietas, kur migrantu integrācijas loma visas sabiedrības attīstībā nav apšaubāma.
Vietējā vara ir atbildīga par plaša pakalpojumu un aktivitāšu klāsta nodrošināšanu un var spēlēt nozīmīgu lomu, veidojot saskarsmi starp migrantiem un uzņemošo sabiedrību. Tādējādi pilsētām ir vislielākās iespējas īstenot integrācijas mērķus un sniegt ieguldījumu ES un nacionālā līmenī. Tomēr saskaņā ar OECD tikai 54% pilsētu ir izstrādātas visaptverošas migrantu integrācijas stratēģijas, kas iekļauj visas integrācijas jomas.
EPI projekts ir izstrādāts, ņemot vērā šīs tendences. Tas fokusējas uz pilsētām, lai izstrādātu integrācijas stratēģijas, kas ir balstītas uz pilsētu vietējām vajadzībām un prioritātēm (identificētām starpkultūru pārskatā) un ņem vērā publiskā un privātā sektora ieinteresēto pušu viedokļus (līdzdalības process). Projekts īsteno Eiropas Padomes izveidoto Starpkultūru pilsētu programmas (ICC) pieeju un izmanto tās instrumentus, tādus kā ICC indekss.
Iegūtās zināšanas tiks izplatītas vietējos, reģionālos, nacionālos un starptautiskos tīklos, lai palielinātu projekta ietekmi un sniegtu ieguldījumu integrācijas mērķu sasniegšanā Eiropā.
Starpkultūru pilsētu programmā (ICC) pilsētas ir pierādījušas, ka dažādība var tikt izmantota kā resurss, palielinot neviendabīgu kopienu radītos sociālos un ekonomiskos ieguvumus un samazinot to potenciālos negatīvos efektus. Lai to paveiktu, pilsētām ir jāpārskata virkne institūciju, pakalpojumu un politiku un jārada atbilstošas pārvaldības struktūras un mehānismi, lai likvidētu šķēršļus un stiprinātu migrantu un minoritāšu integrāciju un to ieguldījumu pilsētas attīstībā.